Bībeles stāsts par Gideonu

Bībeles stāsts par Gideonu

Kad Israēla bērni atkal darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tad Tas Kungs tos nodeva midiāniešu rokās septiņus gadus. Un, kad Midiāna roka smagi gulēja uz Israēlu, tad Israēla bērni, lai aizstāvētos pret Midiānu, sev taisīja patvertnes kalnos un alas klintīs un nocietinājumus kalnu virsotnēs. Jo, tikko kā Israēls bija iesējis, tā tūdaļ nāca Midiāns un Amaleks, un arī austrumu vīri, lai karotu ar viņiem. Un tie uzcēla visapkārt ap viņiem savas teltis un nopostīja zemes ražu līdz pat Gazas pievārtei; un tie neatstāja nemaz pārtikas Israēlā, nedz sīklopus, nedz vēršus, nedz ēzeļus, jo tie mēdza nākt ar saviem ganāmiem pulkiem un ar savām teltīm, nākdami tik lielos baros kā siseņi, ka nedz viņus pašus, nedz viņu kamieļus nevarēja saskaitīt; viņi nāca ar noteiktu nolūku zemi galīgi izpostīt. Tā kā Midiāna dēļ Israēls ļoti panīka, tad Israēla bērni sauca pēc Tā Kunga palīdzības. Un notika, kad Israēla bērni piesauca To Kungu Midiāna dēļ, tad Tas Kungs sūtīja pie Israēla bērniem pravieti; tas viņiem sacīja: “Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu jūs izvedis no Ēģiptes, un Es esmu jūs izvedis no verdzības nama. Un Es jūs atbrīvoju no ēģiptiešu rokas un arī no visu jūsu apspiedēju rokas, un Es viņus jūsu priekšā izdzinu ārā, jums ienākot, un Es devu jums viņu zemi, un Es jums sacīju: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, nezemojieties amoriešu dievu priekšā, kuru zemē jūs dzīvojat! Bet jūs neesat klausījuši Manai balsij.” Tad Tā Kunga eņģelis nāca un apsēdās zem Ofras ozola, kas piederēja abiēzerietim Joasam, un viņa dēls Gideons kūla kviešus vīna spiedē, lai tos paslēptu no Midiāna. Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās un sacīja: “Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais, varenais vīrs!” Bet Gideons viņam sacīja: “Piedod, mans kungs, bet vai Tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc tad mums visas šīs bēdas ir uznākušas? Un kur ir visi tie brīnuma darbi, par kuriem mūsu tēvi ir stāstījuši, sacīdami: tas bija Tas Kungs, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes. – Bet tagad Tas Kungs mūs ir atstūmis un nodevis Midiāna rokā.” Tad Tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja: “Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiāna rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!” Bet viņš sacīja: “Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana dzimta ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā.” Un Tas Kungs viņam sacīja: “Tāpēc ka Es būšu ar tevi, tu sakausi Midiānu kā vienu vienīgu vīru.” Tad viņš sacīja: “Ja es esmu atradis labvēlību Tavās acīs, tad dod jel man zīmi, ka Tu tas tiešām esi, kas ar mani runā. Neatkāpies, lūdzams, no šīs vietas, kamēr es pie Tevis atgriežos, atnesu Tev savu dāvanu un to novietoju Tavā priekšā!” Un Viņš sacīja: “Es palikšu, kamēr tu atkal nāksi.” Un Gideons iegāja savā namā un sagatavoja kazlēnu un neraudzētas maizes no ēfas smalko kviešu miltu; gaļu viņš ielika grozā, bet viru ielēja māla podā, iznesa Viņam ārā zem ozola un to pasniedza Viņam. Un Tā Kunga eņģelis sacīja viņam: “Ņem gaļu un neraudzētās maizes un liec tās šeit uz šīs klints, bet viru izlej zemē.” Un viņš tā arī izdarīja. Tad Tā Kunga eņģelis izstiepa savu roku un ar zižļa galu, kas tam bija rokā, pieskārās gan gaļai, gan neraudzētām maizēm, tad izšāvās uguns no klints un aprija gaļu un neraudzētās maizes; un Tā Kunga eņģelis nozuda no viņa acīm. Kad Gideons noskārta, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis, tad viņš sacīja: “Ak vai, mans Kungs un Dievs! Es esmu redzējis Tā Kunga eņģeli vaigu vaigā!” Tad Tas Kungs viņam sacīja: “Miers ar tevi! Nebīsties, tu nemirsi.” Tad Gideons tur uzcēla altāri Tam Kungam, un viņš to nosauca: Tas Kungs ir miers. Un tāds tas ir vēl līdz šai dienai abiēzeriešu Ofrā. Un notika tanī naktī, ka Tas Kungs viņam sacīja: “Ņem jaunu vērsi, kas pieder tavam tēvam, un vēl otru vērsi, kas ir septiņus gadus vecs, un nojauc Baala altāri, kas ir tavam tēvam, un nocērt elku koku, kas ir tam līdzās. Un uzcel altāri Tam Kungam, savam Dievam, šī nocietinātā kalna galā, kā noteikts, ņem otru vērsi un upurē to kā dedzināmo upuri ar elka koka malku, ko tu būsi nocirtis.” Tad Gideons izraudzīja desmit vīrus no saviem kalpiem un darīja tā, kā Tas Kungs bija viņam sacījis; tā kā viņš baidījās no sava tēva nama un no pilsētas ļaudīm to darīt dienā, tad viņš to izdarīja naktī. Kad nu pilsētas vīri agri no rīta uzcēlās un redzēja, ka Baala altāris ir salauzīts un elku koks, kas atradās tam līdzās, nocirsts un ka otrs vērsis upurēts kā dedzināmais upuris uz jaunuzceltā altāra, tad tie cits citam vaicāja: “Kas to ir darījis?” Un, kad tie meklēja un vāca ziņas, tad tiem tika sacīts: “Gideons, Joasa dēls, to darījis.” Tad pilsētas vīri teica Joasam: “Izdod mums savu dēlu, jo viņam ir jāmirst, tāpēc ka viņš ir nolauzis Baala altāri un nocirtis elku koku, svēto koku, kas bija tam līdzās.” Un Joass sacīja visiem tiem, kas ap viņu pulcējās: “Vai tad jūs gribat uzņemties cīņu Baala vietā? Vai jūs varbūt pat domājat viņu glābt? Lai tas, kas grib par viņu cīnīties, mirst vēl šinī rītā! Ja tiešām Baals ir dievs, tad viņš pats par sevi cīnīsies, tādēļ ka kāds ir nolauzis viņa altāri.” Un tanī dienā viņi nosauca Gideonu par Jerubbaalu un sacīja: “Lai Baals cīnās ar viņu, tāpēc ka viņš ir noplēsis tā altāri.” Bet visi midiānieši un amalekieši, un austrumu vīri sapulcējās vienkopus, pārcēlās pāri un uzcēla savas teltis Jezreēlas līdzenumā. Tad Tā Kunga Gars nāca pār Gideonu, un viņš pūta tauri un sasauca kopā visus abiēzeriešus, lai tie viņam sekotu. Un viņš izsūtīja vēstnešus pa visu Manases cilti, aicinādams, lai tie viņam sekotu; viņš nosūtīja vēstnešus arī pie Ašera, pie Zebulona un pie Naftaļa ciltīm, un tie devās viņam pretī. Un Gideons sacīja Dievam: “Ja Tu esi nolēmis ar manu roku izglābt Israēlu, kā Tu esi solījis, redzi, es izklāšu aitas vilnas cirpumu uz klona: ja rasa būs vienīgi uz svaigi cirptās vilnas, bet visa pārējā zeme būs sausa, tad es zināšu, ka Tu atpestīsi Israēlu ar manu roku, kā Tu to esi solījis.” Un viņš tā arī izdarīja. Kad nākamās dienas rītā viņš agri piecēlās, viņš izspieda cirpumu un izgrieza rasu no cirpuma, veselu kausu pilnu ūdens. Tad Gideons sacīja Dievam: “Neiekaisti, lūdzams, dusmās pret mani, ja tikai es vēl vienu reizi gribu Tev ko lūgt! Ļauj man vēl vienu reizi, ka pārbaudu ar šo vilnu: šoreiz lai vilna paliek pilnīgi sausa, vienīgi tā, bet pa visu zemi lai būtu rasa.” Un Dievs tā arī lika notikt tanī naktī: vienīgi cirpums bija sauss, bet visu zemi klāja rasa.

Tad Jerubbaals, tas ir Gideons, un līdz ar viņu visa karotāju saime, kas bija pie viņa, cēlās agri no rīta un apmetās pie Haroda avota, tā ka Midiāna nometne bija no viņa uz ziemeļiem ielejā aiz Mores pakalna. Un Tas Kungs sacīja Gideonam: “Pie tevis ir pārāk daudz karotāju, lai Es varētu nodot Midiānu viņu rokā un lai Israēls nevarētu Manā priekšā dižoties, sacīdams: es pats esmu sev ar savu roku sagādājis glābšanu. – Bet tāpēc liec tagad saukt, visai tautai dzirdot, sacīdams: kas baidās un kam ir bailes, tas lai griežas atpakaļ un steidzas projām no Gileāda kalna.” Un tā no tautas griezās atpakaļ divdesmit divi tūkstoši, bet palika desmit tūkstoši. Bet Tas Kungs sacīja Gideonam: “Aizvien vēl ļaužu ir par daudz; noved tos lejā pie ūdens, tur Es tev tos izlasīšu, un lai notiek tā: par kuru Es teikšu: šim būs iet ar tevi, – tas tad lai arī iet ar tevi, bet ikviens, par kuru Es teikšu: šim nebūs iet ar tevi, – tas lai arī neiet!” Kad Gideons noveda ļaudis lejā pie ūdens, tad Tas Kungs sacīja Gideonam: “Ikvienu, kas ar savu mēli laks ūdeni, tā kā suns lok, novieto par sevi un tāpat ikvienu, kas nometīsies ceļos, lai dzertu.” Un to skaits, kuri bija lakuši no savas rokas mutē, bija trīs simti vīru, bet visi citi ļaudis bija ūdeni dzēruši, ceļos nometušies. Un Tas Kungs sacīja Gideonam: “Ar šiem trīs simti vīriem, kas lakuši, Es jūs gribu izglābt, un Es nodošu Midiānu tavā rokā; tāpēc atlaid visu pārējo tautu, ikviens lai iet uz savu dzīves vietu.” Un viņi ņēma savu ceļamaizi un arī savas taures, bet visus pārējos Israēla vīrus viņš atlaida, ikvienu uz savu telti, bet paturēja sev tikai šos trīs simti vīrus. Bet Midiāna nometne atradās zem viņa ielejā. Un tanī naktī notika, ka Tas Kungs ar viņu runāja un viņam sacīja: “Celies, trauc lejup, jo Es esmu viņus nodevis tavā rokā. Bet, ja tu bīsties viens pats noiet lejā nometnē, tad ej tu un tavs puisis Pura. Tad tu dzirdēsi, ko tie runā, un pēc tam tavas rokas kļūs stipras un tu dosies lejā pret nometni.” Tad viņš nogāja ar savu puisi Puru līdz pirmajiem apbruņotiem sargiem nometnes malā. Un midiānieši un amalekieši, kā arī visi austrumu vīri bija saplūduši ielejā tik lielā skaitā kā siseņu bari, un to kamieļu pulki nebija saskaitāmi, tik daudz kā smiltis jūras malā. Kad Gideons tur nonāca, tad redzi, viens vīrs stāstīja savam biedram sapni un sacīja: “Raugi, es nesen redzēju sapni: labi cepts miežu plācenis ieripoja midiāniešu nometnē, atvēlās līdz teltij un to tā ķēra, ka tā krita un apgāzās pavisam otrādi, un tā telts sakrita.” Tad viņa biedrs atbildēja: “Tas nenozīmē neko citu kā israēlieša Gideona, Joasa dēla, zobenu. Dievs ir nodevis midiāniešus un visu mūsu nometni viņa rokā.” Kad Gideons dzirdēja sapņa stāstījumu un tā izskaidrojumu, tad viņš pateikdamies krita uz sava vaiga pie zemes, atgriezās atpakaļ Israēla nometnē un sacīja: “Celieties, jo Tas Kungs Midiāna nometni ir nodevis jūsu rokā!” Un viņš sadalīja tos trīs simti vīrus trijās vienībās ar vadītājiem un deva visiem taures un tukšas krūzes rokā līdz ar lāpām šajās tukšajās krūzēs. Un viņš tiem sacīja: “Skatieties uz mani un tā arī dariet! Un redzi, kad es nonākšu pie nometnes malas – kā es darīšu, tā dariet arī jūs! Kad es taurēšu – es un visi, kas ir pie manis, tad arī jūs pūtiet taures apkārt ap visu nometni un sauciet: Tam Kungam un Gideonam!” Tad Gideons ar simts vīriem, kas bija kopā ar viņu, nonāca nometnes malā nakts vidējās sardzes maiņas iesākumā, un midiānieši bija tikko kā pabeiguši novietot sargus, kad israēlieši pūta taures un sadauzīja traukus, kas tiem bija rokās. Un tā trīs simti izlasītu vīru pūta taures un sadauzīja traukus, savā kreisajā rokā viņi stingri turēja lāpas un savā labajā rokā taures, lai pūstu, un kliedza: “Tam Kungam un Gideonam – zobens!” Un tie palika stāvot, ikviens savā vietā visapkārt nometnei. Tad viss karaspēks nometnē sakustējās, sacēla troksni un metās bēgt, jo, kad trīs simti vīru pūta taures, tad Tas Kungs vērsa viena zobenu pret otra zobenu pa visu nometni, un tie bēga līdz Bet-Sitai uz Cereras pusi līdz Abel-Meholas krastmalai pie Tabatas. Tad tika sasaukti Israēla vīri no Naftaļa, Ašera un Manases ciltīm, itin visi, un tie vajāja Midiānu. Un Gideons izsūtīja vēstnešus pa visiem Efraima kalniem, sacīdams: “Dodieties lejup pretī midiāniešiem, atņemiet tiem ūdeņus līdz pat Bet-Bārai un tāpat nogrieziet tiem pāreju pār Jordānu.” Tad visi Efraima vīri paklausīja un ieņēma ūdens avotus līdz Bet-Bārai un pāreju pār Jordānu. Viņi sagūstīja abus midiāniešu vadoņus Orebu un Seēbu, un viņi nogalināja Orebu pie Zūr-Orebas, bet Seēbu viņi nogalināja pie Jeker-Seēbas, un tie tālāk vajāja Midiānu, bet Oreba un Seēba galvas tie atnesa Gideonam viņā pusē Jordānai.

Bet Efraima vīri sacīja viņam: “Kādēļ tu esi mums tā darījis, kāpēc tu mūs neaicināji tad, kad tu gāji karot pret Midiānu?” Un tie ar viņu stipri bārās. Tad viņš tiem sacīja: “Ko tad es esmu tagad tādu veicis, salīdzinot ar jums? Vai Efraima beidzamais salasījums nav labāks kā Abiēzera pirmās ražas? Dievs ir jūsu rokā nodevis Midiāna vadoņus Orebu un Seēbu, un kā gan es būtu spējis tā rīkoties kā jūs?” Un, viņam šādus vārdus runājot, beidzot viņu dusmas pret viņu aprima. Kad Gideons nāca pie Jordānas un bija jau pārgājis pāri ar tiem trīs simti vīriem, kas bija pie viņa un kas bija piekusuši no vajāšanas, tad viņš lūdza Sukotas vīrus: “Dodiet tiem ļaudīm, kas man seko, dažus klaipus maizes, jo viņi ir piekusuši – es vajāju Zebu un Calmunnu, Midiāna ķēniņus.” Bet Sukotas vadoņi atbildēja: “Vai tad Zeba un Calmunnas dūres ir jau tavā rokā, ka mums būs dot tavam karapulkam maizi?” Tad Gideons atbildēja: “Lai paliek tā! Ja Tas Kungs Zebu un Calmunnu nodos manā rokā, tad es jūsu miesas kulšu ar tuksneša ērkšķiem un dadžiem.” Un no turienes viņš devās augšā uz Penuēlu un runāja ar tiem tāpat, bet Penuēlas vīri tam atbildēja gluži tāpat, kā Sukotas vīri bija atbildējuši. Un viņš sacīja arī Penuēlas vīriem: “Kad es sveiks atgriezīšos, tad es šo nocietinājumu noārdīšu.” Bet Zeba un Calmunna atradās Karkorā, un kopā ar viņiem bija to karaspēks ap piecpadsmit tūkstoši vīru, visi, kas bija palikuši pāri no austrumu vīru nometnes, jo simts divdesmit tūkstoši vīru, zobena nesēji, bija krituši. Un Gideons devās pa tuksneša sirotāju ceļu austrumos no Nobas un Jogbehas, uzbruka un sakāva viņu karaspēku nometnē tai brīdī, kad tiem šķita, ka tā ir droša. Un Zeba un Calmunna bēga, bet viņš tos vajāja un sagūstīja abus Midiāna ķēniņus – Zebu un Calmunnu; un visu karaspēku viņš izkliedēja. Tad Gideons, Joasa dēls, griezās atpakaļ pa augšējo ceļu pāri kalniem. Un tur viņš notvēra kādu zēnu no Sukotas vīru pulka, un viņš to izjautāja, un tas viņam uzrakstīja gan Sukotas vadoņus, gan viņas vecajus, septiņdesmit septiņus vīrus. Un tad viņš nonāca pie Sukotas vīriem un sacīja: “Te nu tagad ir Zeba un Calmunna, kuru dēļ jūs mani nievājāt, sacīdami: vai Zebas un Calmunnas dūres ir jau tavā rokā, ka mums jau tagad taviem piekusušiem vīriem ir jādod maize?” Tad viņš lika satvert pilsētas vecajus, ņēma tuksneša ērkšķus un dadžus, un viņš lika iepazīt tos Sukotas vīriem. Bet Penuēlas nocietinājumu viņš nojauca, un pilsētas vīrus viņš nokāva. Tad viņš teica Zebam un Calmunnam: “Kā izskatījās tie vīri, ko jūs esat Tāborā nokāvuši?” Tie atbildēja: “Tie visi bija gluži tādi kā tu, ikviens savā izskatā kā ķēniņa dēls.” Tad viņš sacīja: “Tie bija mani brāļi, manas mātes dēli. Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, ja jūs būtu saudzējuši viņu dzīvības, es jūs nenokautu!” Un viņš sacīja Jeteram, savam pirmdzimtajam dēlam: “Celies, nokauj tos!” Bet zēns neizvilka savu zobenu, jo viņš baidījās, tāpēc ka viņš bija vēl jauns. Tad Zeba un Calmunna sacīja: “Celies tu pats un nodur mūs, jo, kāds vīrs, tāds ir viņa spēks!” Tad Gideons cēlās un nokāva Zebu un Calmunnu, un viņš noņēma mēnestiņus, kas bija ap viņu kamieļu kakliem. Un Israēla vīri sacīja Gideonam: “Esi tu mums ķēniņš, tu un tavs dēls, un tava dēla dēls, jo tu mūs esi izpestījis no Midiāna rokas.” Bet Gideons tiem atbildēja: “Es negribu būt jūsu ķēniņš, un arī mans dēls nevaldīs pār jums; Tas Kungs ir jūsu ķēniņš.” Un Gideons tiem sacīja: “Es tomēr kaut ko lūgšu no jums: dodiet man ikviens savu gredzenu no sava laupījuma.” Jo tie valkāja zelta gredzenus, tāpēc ka bija ismaēlieši. Un viņi atbildēja: “Labprāt, mēs dosim.” Un tie izklāja kādu tērpu un uz tā meta katrs vienu gredzenu no sava laupījuma. Šo pieprasīto zelta gredzenu svars bija tūkstoš septiņi simti zelta seķeļu, neieskaitot mazos mēnešus un auskarus, un purpura tērpus, ko bija valkājuši Midiāna ķēniņi, neieskaitot arī kaklu ķēdes, kas bija ap kakliem viņu kamieļiem. Un Gideons no tā darināja dārgu efodu, un viņš to novietoja Ofrā, savā pilsētā; un viss Israēls ar to piekopa tur elka kalpību, un tas Gideonam un viņa namam kļuva par slazda valgu. Bet midiānieši tomēr bija pazemoti Israēla bērnu priekšā, un tie nespēja vairs savu galvu pacelt; zemei bija miers četrdesmit gadus, kamēr Gideons dzīvoja. Un Jerubbaals, Joasa dēls, nogāja un dzīvoja savā namā. Gideonam bija septiņdesmit dēlu, kas bija no viņa gurniem nākuši, jo viņam bija daudz sievu. Arī viņa blakussieva, kas tam bija Sihemā, dzemdēja viņam dēlu, un viņš nosauca to vārdā Abimelehs. Un Gideons, Joasa dēls, nomira sirmā vecumā un tika apglabāts sava tēva Joasa kapa vietā – abiēzeriešu Ofrā. Bet, kad Gideons bija nomiris, tad Israēla bērni noklīda uz neceļiem un netikli kalpoja baaliem un izveidoja Baal-Berītu sev par dievu. Un Israēla bērni nepieminēja To Kungu, savu Dievu, kas patiešām viņus bija izglābis no visu viņu apkārtējo ienaidnieku rokas. Viņi arī neapgājās labi ar Jerubbaala, tas ir, Gideona, namu, neievērodami to labo, ko viņš bija Israēlam darījis.

 /Soģu grāmata, 6 – 8. nodaļa/